Tad uz šejieni, jo pirmais kredīts līdz 150 Ls bez maksas!

Ir daudz kas tāds – siltos vasaras vakaros gar Sēnu ir laukumi, kur visi dejo, mācās tango, piemēram. Ziemassvētkus vienmēr svinam visi kopā. Mana iepazīšanās ar Ēriku notika gadījuma pēc. Bet man Rīgā bija ļoti labs darbs. Caur šo cilvēku atklāju pavisam citu, seno Franciju. mēs nevaram izšķirties, palikt Parīzē vai tomēr uz vecumdienām meklēt kādu vietu ārpus.

Cilvēks un Dzīvnieks: Trakais sesks

. Tā vēstures saistība ar nākotni – ka tas, kas bijis apakšā, ietekmē to, kas būvējas augšā, tas īstenībā ir tik pareizi. Bruslaks ir skaists, melns vamzis, gara žakete, varētu teikt – mētelis. Ēriks saka – varbūt neņemam desertu, bet panašķojamies no šīm. Taču visas operas tiek uzvestas tur, arī nemodernās. Tādi mazi brīnumi, kas man sagādā neaprakstāmu baudu. Turklāt kompānija, jo ejam ar draugiem. – Cik skaisti – tavs mīļotais vīrietis, francūzis, stāv Jūrkalnes tērpā. Par īstu parīzieti laikam nosaukt nevar, kaut skolā gājis Parīzē un lielāko daļu mūža pavadījis tur. Tā Parīzes sadaļa, kurā dzīvoju, man liekas simpātiska, jo tur nav daudz tūristu. Tur ir tā mirdzošā noslēpumainība un cita laika pieskāriens. Tā paguvu atpakaļ uz lidmašīnu. Protams, laiks kļūst arvien īsāks, to mēs visi saprotam. Un tādas ir bijušas Ērika vecmāmiņas, pat vēl trakāk. – Jā, un daru to vēl aizvien. Kad sapratām, ka pirmā Bībeles tulkotāja meita ir precējusies ar Ērika senci. Zinu, ka Krievijas galmā bija obligāta franču valoda un ka Pēteris Lielais cirta logu uz Eiropu, tādas šabloniskas lietas, bet, kā reāli viss notika un ka tajā ir iesaistījies viens no mana vīra tiešajiem priekštečiem, tas ir tik dīvaini, ka pat zosāda metas. Un viņa dēlam Eduardam ir tuvu trīsdesmit. Bet tur ļoti daudz ir saglabājies no pagājuša gadsimta sākuma burvības. Tajā laikā sev par pārsteigumu atklāju, ka Francija ir tik liela – vari būt pie Āfrikas krastiem vai netālu no Jamaikas, un tur ir pavisam cits šarms un izjūta. Viņa mācēja novērtēt visādus sīkumus, un tajā pašā laikā viņai vienmēr bija zinātkāre, atkal bija kaut ko redzējusi, lasījusi. Bet jātic un daudz jādomā par to, kas varētu būt labs. Ja būtu jānosauc aktrises Leldes Vikmanes lomas, droši vien retais nosauktu ko vairāk par filmu "Vajadzīga soliste".

Honkonga. Pārcelties uz citu planētu: 2014

. Domāju, bērnībā kāds ir mācējis aizsiet labāk. tur ir ko meklēt un meklēt. Ēriks ir viens no retajiem, kurš piedzīvojis visus savus vecvecākus, tātad dabūjis no tiem tautasdziesmas, senās melodijas, tradīcijas, noteikumus. Nav tā, ka visiem kā zosīm jābūt kopā, ir brīvība, pēc laika kādu pagaidām. Tad pieteicām Mežotnes pili, jo mana vecmāmiņa ir dzimusi tur. Es reizēm mēdzu būt pārgalvīga, bet dziļākajā būtībā – tomēr piesardzīga. Tas nav tikai par gramatiku, akcents ir uz izrunu, un visi šie likumi man ir zināmi. Bet Sēna nav tālu, arī citi parki. Viņa bija dārznieka meita. – Tas arī – protestēt un streikot. Tad uz šejieni, jo pirmais kredīts līdz 150 Ls bez maksas. Bet, kas ir foršākais, viņi paši par to smejas. Es atmūķēju un skatos – mājiņā tāda kā kastīte, bet kā tas var būt, jo tā ir pirkta veikalā! Taisu vaļā, bet tur gredzens. Viss bija absolūti brīnišķīgi. Foto: Rojs Maizītis – Francijā aktieri ir ļoti mīlēti, mazie dieviņi, uz rokām nēsāti. Bija laime, ka ar vienu līniju tur nokļuvu, pēc tam smuki liela pastaidziņa kājām. – Jā, bruslakā, ar zābakiem. Beigu galā – apēdīs tevi kā austeri, un arī labi. Nu, par mūžību ilūziju nav. Jau tad, kad tikko aizbraucu uz Parīzi, viens no Latviešu apvienības Francijā vadītājiem Valters Lindbergs mani uzaicināja nākt uz kori. Tam ir saistība ar vienu no manām vecvecmammām, man ir saktiņa no turienes, un tai es piemeklēju, pieveidoju lēnā garā visu klāt. Nu, tā es iemīlējos Parīzē. – Lūk, lūk, praktiskais francūzis, precīzi. Iziet un apskatīties – tas ir tāds piedzīvojums! Nopirku tik mazu pērļu virtenīti, pat nevar iedomāties, ka tik mazā graudiņā vēl var caurumiņu uztaisīt. Esmu viena no pieciem skolotājiem, kas tika pieņemti šā gada sākumā. Man aktiera profesija visu laiku nāk mazdrusciņ līdzi, kā tāda šlepe velkas. Viņi atzīst – jā, mēs tādi esam. Esam jau tādā nobriedušā vecumā – vai tu dod priekšroku drošībai vai piedzīvojumam. Mums viņi ir vienā vecumā. Un līdz pārliecībai, ka mēs arī pastāvēsim. Kad darbā partneris no sadarbības ar manu uzņēmumu atteicās, es būtībā paliku uz sēkļa. Atklājās, ka viena no dziedātājām var būt arī diriģente. – Arī daudziem latviešiem ir tāds brikolāž. Mēs riktīgi par šo tēmu filosofējām. Mums likās, ka vajag arī pa īstam salaulāties, ka vajag baznīcas svētību. Tas varbūt īstenībā nav tik stabils, noderīgs, bet tev ir vajadzīgs plaukts, un tu izdomā, kā tas turēsies. Viņi bija diezgan lielos parādos, grūtības ar reklāmas piesaisti, un es vienkārši priecājos būt noderīga. Varbūt kaut kas zeltains un vēl vairāk mirdzošs. Jo Parīzi uztvēru ļoti piesardzīgi. Pēc revolūcijas Luija brālim nocirsta galvu, bet viņš no tāda likteņa izmuka. Vismaz gards mirklis kādam būs. Un man tajā skaitā, paldies dievam, arī patīkamus. Dzīvi Parīzē sāku ar skolas somu. Viņa bija ļoti skaista un inteliģenta sieviete. Tad viņi varbūt strādā televīzijā, mazos teātrīšos, ir lomas kino. Bet Leldi atceras joprojām. Tad uz šejieni, jo pirmais kredīts līdz 150 Ls bez maksas. Tā ir Parīzes šarma sastāvdaļa, kuru atņemt būtu kā sievietei ļoti svarīgu apģērba gabalu neiedot. Ir atrasts, ka tas uzvārds ir tajā pilsētā. Mammai vēl tagad ir tā vēstule, un Rūdolfam arī. – Vīrietī varbūt vispirms. Es viņus pilnībā uztveru kā savus. Kaut man to gribētos – virtuvē. Ņemamies ar dokumentiem un grāmatām, kurās jau ir dažādas liecības. Tur ir ļoti garšīgas šokolādes. – Par Bretaņu esi stāstījusi, kā ar nazi austeres no klintīm lobīji, un par Žannas d’Arkas ugunsvietu – arī liktenīgi pavedieni. Kad žurnāla reklāmas dēļ sazvanījos ar Šarla de Gola lidostu, uztrāpījos ļoti simpātiskam kungam. Tomēr bija tas apakštonis, no draudzenēm, paziņām dzirdēts – ai, Parīze nav vairs tā. Būtībā nekas pārāk labs tas nav. Viss vēl izgreznots, izzīmēts, tasīte, ka vienkārši jāģībst. Kredīts internetā. Man tā patīk Parīzes kapsētas un tieši rudenī. Man šķiet, tas ir dzīves brīnums, ka nekad nevaram zināt, tā būs vai nebūs. Bija risks, viņa to uzņēmās, tāpēc viņas mūsu vidū vairs nav. Tajā ir arī franču modes ietekme, metāla pogas, izšuvumi, piegriezumi – tas viss Ērikam nebija tik svešs, varēja labi pieņemt un sajust kā savu. Viss aizlīmēts, profesionāli aiztaisīts, kā jau oriģinālā jābūt. Arī Ērikam viena saikne atradās ar Kurzemi. Ja tu spēj citiem demonstrēt spēku dziedot un dejojot, nu, es atvainojos. Viena nepareiza zvana dēļ mums izveidojās sirsnīgas sarunas un kaut kāda dīvaina sajūta, ka Francija man nav tabu, kā visu laiku likās. Kad braucu pie viņas, man bija jācep lasītis un jāpagatavo kaut kas uz ātru roku. Man ceriņu laikā vienmēr ir tik skaudri ap sirdi, jo mums bija plāns, ka viņa atbrauks uz Latviju un es viņu izvadāšu pa Upīša dārziem. Visām meitenēm, kurām ir draugi un vīri, kuri spējīgi dziedāt un mīl Latviju, arī nāk. Un arī ar Rūdi viņiem ir ļoti labas attiecības. Katru rītu astoņos ar tramvaju braucu uz otru Parīzes malu, kur bija lielas klases. Liekas, tas būtu mans laiks – pēc Piektā gada revolūcijas līdz Pirmajam pasaules karam.

Ar zobeniem dejojoši pensionāri, Stendera ziepes kā.

.

Kleitu NOMA - Riga, Latvia | Facebook

. Līdz tam man ar Franciju nebija nekāda sakara. – Svarīgi to zelta mirdzumu katrā dienā ieraudzīt. Protams, viņš ir dabūjis kalpones, kuras aizšņorē kurpes. Vai izdosies, nav ne jausmas. Jo viņam problēma ar kurpju šņorēšanu, man liekas, ir līdz šai dienai. Tepat tas viss ir – mūzika, Latvija, Francija.. Arī Ēriks ļoti mīl Latviju. Citi Ērika senči ir no Francijas vidienes, arī no Luāras ielejas. Viņš man uzdāvināja metāla konfekšu kastīti, kas bija senlaicīgas mājiņas formā. Man nav jābrauc uz to Parīzi, ja tā var kaut ko iedomāties. Ja vien atradīsim iemeslu. Tieši tāpēc šoreiz par ko citu – par cilvēka spēju norīt rūgtumu un sākt dzīvi no jauna. Un arī Dziesmu svētku sajūta viņam jau bija zināma, viņš bija to apbrīnojis, savā veidā noburts ar to. Kā saņemt ātros kredītus bez maksas?. Biju diezgan uztraukusies. Vai tasīte uz trim sarkanām kājiņām ar portretu. Man tas likās ļoti vienkārši, bet viņa brīnījās un priecājās – kā var tik ātri uzburt. Lielākoties biju šeit, bet ik pa brīdim aizlidoju. Bet vēl neesam turp aizbraukuši, tas vēl ir priekšā. Man nebija nekādu lielu bažu. Bet, kas ir otrā pusē, mūžībā, to arī nezinām. Un dīvainā kārtā nākamajā dienā tā tāda arī bija. Ērikam bija jāizskaidro sīkumi, nianses. Tagad, kad man ir jauna iespēja būt noderīgai, es ar visu galvu, kājām un rumpi metos tajā iekšā un cenšos. Galvenais, ka tu visu laiku turpini, tu turpinies uz priekšu, attīsties, krāj perlamutru. Konservatorijā pie Raimonda Auškāpa bija ļoti stingra latviešu valoda, un arī pirms tam man bija ļoti labas zināšanas. Viņš atbildēja, ka jāskatās pēc apstākļiem, pagaidām nevarot. Lai gan vienu brīdi gandrīz viss nojuka. Man bija lielā mēlene, es neko nejutu. – Tādus gadījumus tiešām nezinu, turklāt ja aktieris ir diezgan veiksmīgs. – Tu atkal sāki no nulles un esi jau uzkāpusi diezgan pamatīgi. Viņš laikam sadzirdēja manā balsī rūgtumu vai izbrīnu un teica – nē, nu nekas, gan jau. Mēs vairākus gadus bijām kopā. Ieskrēju kafejnīcā un palūdzu, lai izsauc viņi. Trīs stundas ļoti vērtīgi pavadīju, ātri nopērkot peldkostīmu, paņemot taksi, aizbraucot uz pludmali, pasauļojoties, izpeldoties un tad atjēdzot, ka taksi nemaz nevar tik viegli dabūt. Un lai būtu maza laiviņa, ar kuru ūdeņos pašūpoties. Bet reālā dzīve ir reālā dzīve. Bet mazāk, jo ir ļoti grūti sestdienas izbrīvēt. Atceros pirmo – biju atklājusi, ka Luijs XVIII vairāk nekā trīs gadus ir pavadījis Jelgavā.

Komentāri