Šeit septiņi nenopietni iemesli, kādēļ jūs tomēr palaikam priecāsieties par eiro ieviešanu

Kādas ir prasības, lai saņemtu aizdevumu. Tās lielās lietus piles, kas noplakšķ kā pļauka un pašķīst uz visām pusēm, trāpa acīs un atslēgas kaulos, dažreiz arī ausīs, nezinu kā. Šajā rakstā apskatīsim to, kuri kredītdevēji Latvijā piedāvā kredītu personām no 18 gadu vecuma. Mēs zinājām, ka tā ir Mia jau sen. Tāds mīksts un pārlietots vārds – mīlēt. Es ievilku gāzi, spiedu plastmasas masku sevā sejā dziļāk un dziļāk, it kā tas līdzētu ķīmijai iedarbīgāk izdalīties manās smadzenēs, un kliedzu. Taču šodien, piektajā oktobrī, ap pulkstens vieniem dienā istabā ienāca mana mamma, lai apvaicātos vai viss kārtībā, ka tik ilgi guļu. Cilvēkiem sācis patikt kasīties, kasīties un kasīties. Es vai Mia, tas jau ir cits jautājums. Šitā, ka galvu pret zemi sist gribētos. Un kad es paliku stāvoklī, mana mamma, tā pati, kurai ļoti patīk joki kontrakciju laikā, nešaubīgi man pateica – es gribu, lai tu esi labās rokās, tev vajag Līgu, es gribu, lai zinu, kur esi. Dusmīgie jau nav vienīgie, kas cenšas. Es piespiedu pieri viņas un nekustējos līdz rītam. Un Līga, protams, man neļāva nekādu ķeizaru. Mana mīļākā šo abu kategoriju īpašība – bezierunu taisnība savā pusē, visai līdzīga savā vaigā reliģiju fundamentālismam. Gandrīz visām šķiet, ka viņas nomirs. Cik daudz smuku siermaizīšu sabildēji. Sleep well un izdariet pa dienu kaut ko tādu, ko gribas ielikt instagramā. Nevajag visu laiku dusmoties. Vasara bija tikko! Kad sprāga modernās pujenes un maijā ievas ziedēja. Aizraksti mammai, ka viņa ir baigi labā un vai viņa, lūdzu, varētu uztaisīt bubertu. Vai nu ir jaunākā latviešu filma stulba vai nav. Beidzot plauka zieds, vērās durvis, sprāga lotusi un tādā garā. Mēs ar Mārtiņu izelpojām kontrakcijas divas stundas. Iesaka kāpt dušā, lai vieglāk. Otrdiena, sestais oktobris. Divas stundas un viņai būtu jābūt klāt. Vai ziemeļblāzma janvārī, kad iznāc no pirts ar čomiem un nodomā, velns, ka šito ar pliku pakaļu nevar nobildēt un sievai aizsūtīt. Līga sagatavoja visu izstumšanai. Taču svarīgākais – rīt ne tikai smelties dabas spēku, lasīt, pīt un dudināt spēka dziesmas vai skatīties kā to dara citi un locīt pelmeņus. Man arī esot bijuši daudz mati, kad es dzimu.Galva. Mias dzimšanas dienai es biju sagatavojusies. Saspiestu degunu, saķepušiem matiem. Die, pa pļavām, cilvēki! P.S. Klausos vecos saientistus un lasu, ka manas muterītes pārlapojot šīs vasaras bildes un nostaļģiski nopūšas, ka, baigi labi bijis. Baudīšanas ieelpot – izelpot – padejošu – ar – savu – bērnu – pie – luisa – ārmstronga – mans – bērns – mani – mīl – ar – katru – savu – elpojošo – šūniņu – un – tas – ir – vāks. Mēs ar Miu bijām apstājušās un nevarējām satikties. Kas vispār cilvēkam vēl vairāk dzīvē ir vajadzīgs, jūs man pasakiet. Ka dažreiz ir jādomā banālā kategorijā – ka viss ir galvenais ir sirds. Tagad TAS īstenībā vairs nebūs PA ĪSTAM. Esmu pielijusi ar baigo iedvesmu darīt otrdienu. Besī pārdevējas, besī rindas pie kasēm, besī autobraucēji, besī riteņbraucēji, besī gājēji, besī bibliotēka, besī sastrēgumi, besī prezidents, besī eiro, besī krievi, besī kaimiņi, besī, ka jānis uzsācis savu biznesu, viss besī. Zvani un prasi, kaut arī pankūkas esi cepis jau miljards un septiņas reizes. Varbūt maaaazdrusciņ man internets sāka izskatīties pēc viena liela līdzībās noštancētu cilvēku katla. Lūk, tas atkal ir Ieejiet savos instagramos un paskrullējiet sevi. Taču lielākoties es viņos visos vispirms redzu kaut ko labu. Mans ieskrējiens, mans high way to hell, mans stairway to heaven, viss vienkārši apstājās. Bet dažreiz vajag nepakautrēties par to parunāt. Saule jau sāka sildīt zemu. Es nepieņemu nevienu argumentu. Apstājās mani septiņi centimetri. Un kaut kur tam visam pa vidu es internetu salasījos un sadzīvoju par daudz un gribēju izdzēsties. Kas jebkuram vēl vairāk ir vajadzīgs. Neapvainoties ilgāk kā vajadzētu. Sūkt savu rabarberu ķīseli pie televizora un visiem masveidā izstaigāt Gūtmaņalu. Šovakar viņa ēda to pašu karbonādi, ko mēs un uzkoda saldos cepumus. Skaisti tie Saulgrieži, ne. Un tā kā pie māju gatavošanas pieder krāsas, lakas un putekļi, es laipni izmantoju iespēju mierīgu sirdi savu apaļumu izdzīvot vecāku mājās. Nekāpju 😀 Lieki piebilst, ka man nav paredzētas mājdzemdības. Knupi es nedošu bērnam pirmos trīs mēnešus, lai veidojas pareizs sakodiens. Par to, kas un par citām foršajām lietām. Kad kāds tavam bērnam pasaka, ka zobi nesmuki, ka stulbs. Ducināja pērkons, bet tieši tik vasarīgi mierīgā tālienē, ka omulīgi. Man negribējās, lai to kāds redz, man gribējās pašai ar sevi padusmoties, ka visi tur ir drusku sajukuši prātā. Īpaši forši, ja tam pieiet pavisam brīvi un cep pīrāgus ar omām un korķē vaļā modernākos hipsteraliņus ar tēti – visu līdzsvarā un lai pašam silti. Tie, kuri paši bijuši grūtnieces vai piedzīvojuši grūtnieces, zinās, ka ilgi pedējā mēnesī no rīta nogulēt nav iespējams. Tagad Mārtiņš mani saudzīgi vadāja uz bagāžnieka. Cik daudz visādu dienu bijis, cik daudz kūku sacepts, cik forši mežos iets un jāņots. Uzskatiet to par mana rādītājpirksta iebakstīšanu mīkstā muguriņā tiem, kuri tēlo, ka nav latvieši un burkšķ, ka latvieši nav nekādi antiņi. Un es zinu, ka vesels bars no jums ir ļoti atvērti, darbīgi un sirdī ārprātā itāliski cilvēki. Taču latvietim arī dažreiz vajag uzsist asini. Toreiz es kaut kā biju palaidusi garām maģisko „pastaiga un šampis” opciju pie pārstaigātām nedēļām. Šeit septiņi nenopietni iemesli, kādēļ jūs tomēr palaikam priecāsieties par eiro ieviešanu. Pa vidu sazinos ar vecmāti. Tad es patiešām arī kļuva mazliet klusāka, taisīju vairāk pesto un ēdu vairāk sautējumus ar meitu, runājos ar pārdevējām un onkuļiem vilcienos, pavēru krelles, pazīmēju, nomierinājos un lēnā garā atkal sāku gribēt cilvēkus. Vai arī vairāk kā mazliet. Mēs sadodamies rokās un gaidām vienā lielā, varenā gaidīšanā, vienā laidā. Vai nu tu dzer sovetskoje šampuku vai vīna studijas šampanieti. Tādas piles, tieši šitā piļu šķira, parasti ātri vien pārvēršas lietusgāzē. Pirmkārt, opcijās man izleca lielisks no Satori trīspadsmitā gada avīzes bildēts Šlāpina raksts par vidējo latvieti. Nota bene – zemāk rakstītais ir vispārināts un kategorizēts. Kā jūs sauc, nolieciet virsdrēbes šeit, nē, jaunais cilvēk, šeit, iedodiet, lūdzu, mātes pasi, paldies, pārbaudīsim šo, pārbaudīsim to, lūdzu, dodieties pie savas vecmātes. Kādreiz es nesapratu kāpēc gan vispār kāds dzemdībās, izņemot jaundzimušos, kliedz. Es rakstīju par latvieti, kuram viss Toreiz man bija pilns visādiem nost-ar-bēgļiem plakātiem un es patēloju drusku gudrāku kā esmu, dusmīgi diskutējot pie katra šāda ieraksta un ari tad man bija mazliet apnicis internets. Galvenais – vajag mazāk gaidīt un vairāk būt te. Bet es nejūtos varonis, jo guļu mazāk kā pirms diviem gadiem. , – es cenšos kaut ko saskatīt. Mammas kartupeļu pankūkas, tēta borščs, Game of thrones rītā vakarā, humpalu ķemmēšana, viss notiek. Daudz laimes dzimšanas dienā. Man bija bail un es daudz raudāju. Ka jābrauc šurp ar pirmo vilcienu. Mana Anete pirms dažām dienām rakstīja, ka viņas dēla dienā piedzima arī tētis un vecākais brālis. Patēriņa kredīts bez ķīlas. Tur esot redzami melni mati, viņa man saka. Man patīk, ja neiztaisās tā kā nav. Un arī tāpēc, ka man viss “Latvietis vispār acīmredzot ir tāds cilvēks, kuram visu laiku kaut kas vienkārši – izmantošu šo labi iesakņojušos un raksturojošo slengu -BESĪ. Četros es nodomāju to pašu par pulkstens pieciem. Mieru tikai mieru, uz jums tad šis neattiecas. Mana bērna galva netiks piesārņota ar multfilmām līdz gada vecumam. Sapaijājiet! Pagājušo gad šajā laikā es karsu uz silta lievenīša un rakstīju par to kā mēs saulgriežos pie ugunskura kaucam Saule Pērkons Daugava un kā mums vajag iet plikiem domāt par erotiku pļavās. Tas ir baigais skaistums, tā izšķīšana, tāds, pie kura pozitīvi nosmīkņāt. Protams, ka es atkal nomaucu vispārināti un brutāli un ka jūs puse esat labi un jauki un izbaudāt arī pavasara dubļus. Vienkārši šķiet, ka tas viss ir baigi okei. Es pati esmu tas, par ko runāju un es ļoti mīlu visas mammas. Ieva, tur ir redzami mati, man saka Mārtiņš. Ejiet un iegoglējiet kādu pļavu. Tādēļ es tagad no rīta līdz vakaram muldu par tiem tomātiem dobēs, pļavām un pabučošanos. Taču man laikam šķiet, ka es vienkārši zinu, ka aiz mudrīšanas kaut kas ir apakšā. Par parastu laimību, par bērnu, par sevi, par citiem, par to, ka viss ir tik dumjš un labs reizē. Piesaki sevi un piecus draugus klūdziņu pīšanas nodarbībām. /Āreče’, kāda es asprātīga, ej nu uzmini, kurš kurai kategorijai/ Šie cilvēki pulcējas interneta postos un komentāros, mesindžera grupu čatos, pie supernovas tiešraidēm, koijotos, pienos, kreklos, visur kur. Tās tik būs vienas varenas dzemdības. Kad ciniķi samīlas, oi, tad vispār ir skaista šķīšana. Es nejutu Mārtiņu, es nejutu Līgu, es nejutu Miu, es nejutu NEKO, tikai to kā kliedzu.

Vai nu otrs ir idiots vai nu nav. Turēja raudošu, turēja uz grīdas, turēja šūpolēs, turēja gultā, turēja pie sienām, turēja pie palodzes, turēja „esnevaruvairs” un turēja slēdzoties ārā. Es parsvarā gleznoju mazas glezniņas blociņos, ēdu ābolus un padevu Mārtiņam instrumentus. Šeit septiņi nenopietni iemesli, kādēļ jūs tomēr palaikam priecāsieties par eiro ieviešanu. Un krociņu, riepiņu, austiņu ošņāšanas. Šī ir pēdējā augusta otrdiena. Runājot līdzībās, protams. Un mamma, kā jau mana mamma, sāka jokot. Es neatceros vai mana vēna vairs bija pieslēgta kaut kam citam, taču pie mutes es spiedu gāzi un dzēru kā ūdeni slāpstošs, vilku kā slīkstošs gaisu. Es dzemdēšu vannā, ar noskaņotu galvu, ar noskaņotu sirdi un viss būs šausmīgi skaisti. Kas vēl vairāk ir vajadzīgs, lai nāktu šajā pasaulē. Nav vajadzības konkrēto toni izmantot visā interjerā, pietiks, ja tas pildīs pamatkrāsas funkcijas, tādējādi būs vieglāk pielāgot pārējās interjera detaļas. Mias galvu satinu dzeltenā šalles turbānā, rumpīti kaimiņu aizdotā pledā, pati uzliku mīksto bēgšanai no lietus un mēs lēnu garu virzījāmies mājup. Man patīk cilvēku lobīšanās, mainīšanās un psiholoģiskā kustība, man naivi patīk cilvēki un man patīk, ka cilvēki ir visādi. Nu, protams, ka es tā teicu. Es tiešām kliedzu kā zvērs. – Mēs nevaram, tas ir jādara. Tādēļ vairāk domāsim, kādu puķu kalnu uzdāvināt savām mammām māmiņdienā un cerēsim, ka kaut kad mūsu bērni to pašu sapratīs par mums. Arī iemetu aci sezonālajās bildēs un sapratu, ka īstenībā ir bijis vairāk kā labi. Izdariet tā, lai novembrī atkal gribas gaidīt. Un man jau sāk lēnu garu palikt kauns no tā, par kādām varonēm mēs pataisāmies. Es nejutu neko, tikai kliedzienu. Un man šķiet, ka viņi abi, tie abi cilvēki, vienkārši bērnībā nav kārtīgi sapaijāti. Ir gandrīz divpadsmit naktī, pirms gada bija sākušās jau pirmās kontrakcijas. Es varbūt mazliet runāju sākot no sevis. Bēbītis kļūst par bēbi un bēbis par bērnu. Es ilgi sevi nekautrējoties esmu pieskaitījusi kategorijai, kurai šķiet, ka cilvēki ir idioti. Aizies uz visiem lielkoncertiem un salūtu, stāstīs par savu sapņu uzņēmumu, taču nekad tā arī netiks tālāk par logotipa izveidi. Te nu ir mani daži teikumi. Gada tumšākais posms, gari vakari, nauda iztērēta, depresija urrā! Mani mīļie melanholiķi, sarosieties, ir laiks. Mana bipolārā daba, protams, arī šogad, sakutot savām barbara maņām, sākotnēji gribēja uzrakstīt par atkārtotu kailskriešanu lupīnās un pliķēšanu pa dibeniem ar nātru pušķīšiem. Kā jau agrāk, pēc katra raksta esmu pieradusi ielikt post scriptum kā tādā alkohola reklāmā, kurā piebilst, ka tas kaitē jūsu veselībai un sorī sorī, arī tēja ir laba

Komentāri