Protams, vienmēr ir iespējams to paņemt kredītā

Cits vispār izvēlas aizbraukt no valsts, lai būtu tālāk no šī “murga”.

Turpinās labdarības akcija par kapelas un kapelāna prakses izveidi Jēkabpils reģionālajā slimnīcā

. Un brīdī, kad balons sprāgst, iedomājieties, ka šīs dusmas aizlido Visumā un pārvēršas skaistos, baltos putnos. Bet jāsāk pašam ar sevi: kā no baltas lapas, lai cik milzīga būtu dzīves pieredze tajos tālajos gados un savā cienījamajā vecumā. Un, neskatoties uz to, es esmu pateicīga saviem vecākiem par to, ka viņi spēja man un brālim iedot labāko, ko varēja iedot – darba mīlestību, mīlestību pret savu Zemi, cieņu pret saviem vecākiem, ģimeni, dzimtu un vēl ļoti daudz vērtību. Man Gongu meitenes ieteica vienu labu tehniku, kas, iespējams, noderēs vēl kādam. Jo, manuprāt, līdzīgi ir arī pasaulē, kur mēs katrs neatkarīgi no dzimumam vai vecuma nosakām savu varējumu robežas. Varbūt vajadzēja vairāk viņus pačubināt, pamīļot, nevis atstāt auklei – nezinu. Un tomēr, ir atnācis cits, ļoti ātrs laiks, kad cilvēkiem ir jāpiemērojas gan visām jaunajām tehnoloģijām, pavisam jaunam domāšanas modelim, un ļoti bieži tas veids, kādā esam raduši dzīvot un domāt, izrādās absolūti nepiemērots šim laikam. Daudzi mīl atcerēties savu bērnību un jaunības gadus un atrast tajos visu, kas darījis mūs par stipriem un krietniem cilvēkiem. Pasīvo ienākumu realitāte. Pirms sākt izpildīt sarežģītus elementus, būtu svarīgi apgūt pamatus, taču bieži vien ir otrādi. Un es nesaprotu, kādā vidē dzīvo cilvēki, kuri to visu neredz…. Biju laimīgs un gaidīts bērns, man bija saulaina un droša bērnība, Kā lielākā daļa no tā laika bērniem, es biju oktobrēns, tad pionieris, kurš raudāja, atvadoties no sava kaklauta tad, kad stājos komjauniešos. Lasot komentārus pie rakstiem, kas skar mūsdienu jauniešu un vecākās paaudzes attiecības, man rodas sajūta, ka ir ļoti liela manas paaudzes un vecāku cilvēku daļa, kas spītīgi nevēlas saprast, kādā laikā mēs dzīvojam. Mani vienmēr ir smīdinājuši lozungi, kurus lieto politiķi: mēs sakārtosim, mēs ieviesīsim, mēs izdarīsim. Bet pirms gada vasarā, man bija iespēja trenēties ar treneri Franču Gviānā, kur arī sāku apgūt un iepazīt kā sporta veidu. Jāsaka, ka tam ir pavisam vienkāršs iemesls, jo šajā intervijā man pateica šādus vārdus: Only sky’s the limit. Varbūt gaidījām citu rezultātu…. tāpat kā jebkurā citā sportā no traumām neizbēgt. Protams, vienmēr ir iespējams to paņemt kredītā. Domāju, ka viss, kas bija, bija labākais, kas tajā brīdī varēja notikt, un rezultātā viņiem ir sava, ļoti interesanta pieredze. Un tomēr… Manuprāt, ir ļoti netoleranti “pierakstīt” saviem bērniem infantīlismu, necieņu pret vecākiem, dzīvošanu virtuālajā vidē, nemīlestību pret darbu u.t.t., jo pasaule, kāda tā šobrīd ir, zināmā mērā ir arī mūsu pašu roku un domu darbs. Tā ir mana pagātne, tur ir manas saknes un tas viss man ir svarīgi. Es nopirku veselu maisiņu balonu, jo tajos man ir iespēja atstāt to, ko kādreiz tik ļoti gribētos pateikt cilvēkiem… pateikt jau nebūtu tas grūtākais, bet grūtāk ir pateikt visu, ko domā, ar mīlestību un bez personīgiem apvainojumiem. Mans vectēvs bija leģionārs, kurš gāja bojā, karojot leģionā, un es par viņu neko nezināju, jo vecmāmiņa nestāstīja – viņa baidījās. Un vēl mūsu atbildība ir mācīties: es nerunāju par vēl vienu universitāti vai konservatoriju, bet mācīties no savām kļūdām, mācīties atbilst šim laikam un nepieprasīt no citiem to, ko paši nespējam dot. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šādos apstākļos izaudzināt bērnus nav viegli: ir ļoti sarežģīti. Vienmēr vērtīgāk ir sākt kustību - intervija ar Artūrs Ūdris Amizanti, bet, veidojot šo interviju, es iedomājos par Fēliksu Baumgartneru. Manuprāt, man saviem bloga lasītājiem nav jāpaskaidro, kas ir šis leģendārais austrietis, kurš veica vēl leģendārāku lēcienu projekta ietvaros, taču iespējams man būtu jāatklāj, kāpēc es iedomājos par šo cilvēku. Šodien ir ļoti daudz iespēju mācīties to, kas paplašinās mūsu apziņu, attīstīs emocionālo intelektu, ļaus labāk izprast laiku, sevi, savu Dvēseli, cilvēkus – galu galā savus bērnus. Tas viss ir bijis un labi, ka bijis, jo bez tā mēs nevarētu būt tie, kas esam. Un bieži vien “pa rokai” gadās jaunieši, kuri “nedod vietu autobusā veciem cilvēkiem”, “sēž savos gadžetos” un neredz, kas apkārt notiek, un tad gribas purpināt: “cik briesmīgi, kur iet pasaule, kā tā var, kad mēs augām, tad gan….”. Un vēl joprojām ir vara, kas turpina mūs programmēt un “potēt” mums to, kas tai ir izdevīgi.

Man ļoti patīk šis laiks, man ļoti patīk šie jaunieši “kā no citas pasaules”, es mācos dzīvot no jauna, un cenšos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, lai arī brīžam gribētos pateikt kaut ko ļoti skarbu. Helovīna svētki. Tomēr vairāk es redzu tos, kas interesējas, kas studē, kas dzied, dejo, sporto,veido uzņēmumus, meklē dažādas jaunas iespējas.

Mans Ēnu dienas video stāsts # birojā_Ēnu diena 2013

. Es, raudot lasīju stāstus par varonīgajiem komjauniešiem Otrā Pasaules kara gados un nabaga mocekli Zoju Kosmodemjansku, un svēti ticēju, ka komunismu mēs uzcelsim. Kad vēroju savus divdesmitgadīgos dēlus un jaunākos dvīņus, es priecājos, jo redzu to, ka viņi ir brīvāki par mani, viņi ir mīlošāki, atklātāki – tajā pat laikā, ļoti labi redzu arī to, kā strādā manas “programmas”, ko neapzināti viņos esmu ielikusi. Taču, ja šis cilveks ir tāds, kurš zina, ko nozīmē skriet, braukt ar riteni, peldēt, pietupties, nedaudz atspiesties vai pievilkties, tad pārējo var iemācīties, un jebkurā gadījumā vienmēr vērtīgāk ir sākt kustību, nekā palikt sēžam uz dīvāna. Kādas traumas var rasties, nodarbojoties ar Artūrs: Jāatzīst, ka ir ļoti tehnisks sporta veids. Ja runājam par brīvo laiku, tad trenēju interesentu grupu, lai viņiem palīdzētu uzlabot vispārējo fizisko formu, izmantojot LatvianCrossFit: ir salīdzinoši jauns sporta veids, par to šaubu, manuprāt, nav. Latvija taču ir tik niecīga valsts, ka patiesībā sensenos laikos mūsu senči viens otram ir bijuši radinieki – tātad faktiski mēs kaut kur tālu, tālu esam viena dzimta ar vienām savas dzimtas prgrammām. Kad nu ļoti gribas citiem ko pārmest un dusmas piepilda līdz “acu vākiem”: pūtiet balonus un iepūtiet šajos balonos savas dusmas, savas bailes, savu niknumu un aizvainojumu. Jo, visticamākas, ka iemesls šai citas paaudzes un cita laika nepieņemšanai, ir sevis paša nepieņemšana, paša neattīstītais emocionālais intelekts, lepnība, kas neļauj atzīt to, ka nebūt es visu nezinu un neesmu nekāda gudrākā, man vēl tik daudz kas jāmācās. Piedāvāju interviju ar atlētu vārdā Artūrs Ūdris. Protams, mums pašiem šķiet, ka iedevām viņiem visu to labāko, un tas arī ir tiesa – labāko, ko varējām, kas pašiem bija. Manuprāt, pareizāk būtu jautāt tās traumas rodas, nevis ir šīs traumas. Pūtiet tik stipri, lai balons pārsprāgst ar lielu blīkšķi – tikai acis turiet aizvērtas, lai nesatraumētos. Tad kāpēc runāt sliktu par savējiem, par savām atvasēm – tā taču ir mūsu pašu atbildība. Tad gribas atrast vainīgo – kāpēc nejūtamies vairs stabili, droši, kas noticis, ko lai soda.

Par toleranci un jauniešiem | Ginta Filia Solis

. Mēs esam radījuši gan vērtību sistēmu, gan tehnikas brīnumus, gan skolas, kurās viņi šobrīd mācās – mēs esam tie, kas “ielikuši” viņos to, ko esam uzskatījuši par vajadzīgu ielikt. Pat tad, kad Latvija kļuva neatkarīga – viņa nestāstīja, jo laikam vēl joprojām baidījās un gribēja mūs pasargāt no tām šausmām, ko pati kara gados bija pārdzīvojusi, baidoties, ka izsūtīs abas ar mammu. Un, kad bērns ir izaudzis un, izrādās, ka viņam ir pavisam citas vērtības, vēlmes un sapratne par dzīvi, daudziem var šķist briesmīgi, jo mes taču gribējām ko citu. Es gan nevēlējos to burtiski pārtulkot, tāpēc devu priekšroku Fēliksa teiktajam par robežām, ka tās var būt tikai tās, ko katrs cilvēks nosaka sev pats. Es domāju, ka vispirms ir jāsakārto sava “iekšējā māja”, vide savā ģimenē, ap sevi un tikai tā vari darīt pasauli labāku, skaistāku. gaidījām, ka novērtēs, sapratīs, gaidījām pateicību, bet ne vienmēr to saņemam.

Reinis Nitišs – pasaulē trešais, bet Jēkabpilī – viennozīmīgi pirmais

Komentāri