Kāpēc būtu jāaizliedz viena centa monētas?

It kā viss kārtībā, bet tu jūties tik ļoti ārpus jēgpilnās vai bezjēdzīgās pasaules, ka jāmēģina sevi savākt kopā pa druskām – stikla atspīdumos, drēbju skapjos, aiz segas malas. Viņas auto nespīd un nelaistās, gluži otrādi, izskatās, ka brīvdienās tas baudījis lauku bezceļus – dubļu pēdas uz tā sāniem liecina par īstu dzīvi. Redzēju, ka efekts ir satricinošs, kad Madrides iedzīvotāji, kuri raduši mierīgi baudīt kafiju kādā no laukuma kafejnīcām, pēkšņi savā priekšā ieraudzīja postpadomju namu, kurā notiek dzīve, viņiem neierasta, varbūt pat nesaprotama. Par Solitude mākslas zinātniece Solvita Krese rakstījusi: “Kopā salipušu mirkļu plūsmā slīdošā telpas panorāma fiksē to, no kā summējas eksistences stāvoklis. Man patīk, ka manos darbos viss ir no tādām sievišķīgām pozīcijām. Žagars šo incidentu atceras ar smaidu, sakot, ka tā bijusi provokācija un viņš nedomājot, ka lielākā sabiedrības daļa tajā saskatītu netikumību: “Kailķermeņa – bērna, vīrieša, sievietes – izmantošana bijusi, kopš tēlotāja māksla vispār radusies. Par blakus objekta centrālo asi izmantots tanka zobrats. Iespējams, laikmetīgajā mākslā ir kaut kas tik ikdienišķi cilvēcisks, ka to saprot arī Ķīnā, Vācijā, Austrālijā, Spānijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Francijā, Austrijā un citur, kur izstādēs un festivālos bijuši Katrīnas Neiburgas darbi. Tās bija visdažādāko slāņu kafejnīcas – ne tikai intelektuālais Pulkvedis, bet arī tādas, kurās uzturas pilnīgi citi sociālie slāņi, ar kuriem man īsti nekad nav bijis sakara. Tas izraisītu daudz vairāk jautājumu, bet, tiklīdz kāds mākslinieks uzrunā, cilvēkiem ir skaidrs, ka viņš ir jocīgs un viņu varbūt tas patiešām interesē. Kad uz šaufeles saslaucīto ādu metu miskastē, man vienmēr sažņaudzas sirds.” Andrejs Žagars gan teic, ka viņu aizkustinājis, cik mīļi un asprātīgi māksliniece runājusi par saviem radiniekiem, taču jāatzīst – tajā ir arī kas satraucošs. Turpretim mums ar māti viss ir nepareizi, pat pirkstu forma kā vardēm. Viņa bija filmējusi kādas Juglas piecstāvu mājas iedzīvotājus. Man patīk, ka es kā māksliniece drīkstu interesēties par visu. Tā ir kā neredzama acs, kura skatās, kas notiek aiz daudzdzīvokļu nama logiem, un neiejaucoties spēj noraudzīties gan kaislībās, gan nelaimēs. Pēc manām domām, to visu vajadzētu sadedzināt, jo tā vienkārši miskastē tiek iesviesta milzīga bioloģiska informācija par mums trijām. Arī Macintosh taču tika izdomāts garāžā. To, kas ir tas zelta grauds starp pelavām, ar mednieka jutīgumu var noteikt tikai mākslinieks. Iecerētā skatuve atradās Zviedrijā, zem klajas debess, dolomīta karjerā pie ezera, kā atceras Andrejs, ārkārtīgi skarbā, bet vienlaikus maģiskā vietā. Taču operā cilvēks ir nopircis biļeti un spiests tavu ideju noskatīties, tātad, cerams, saprast.

Māksliniece Katrīna Neiburga: "Cilvēk, atsaucies!" -

. Taču šajā mākslas žanrā galvenais nav saturs, bet mūzika. Fantāzija man darbojas lieliski, spēju sevi ietekmēt, un biju pilnīgi pārliecināta, ka mani var apcietināt. Kā mazliet apsmaidot pati sevi, Katrīna ir rakstījusi: “Esmu bijusi Tējas sēnes audzētāju asociācijas dibinātāja, taksometra šofere, dokumentālā kino filmētāja, dziedātāja, scenogrāfe, kurpju pārdevēja, un man nekad nav bijis garlaicīgi. Tā nav, vajadzīga milzīga saņemšanās,” teic Katrīna. Tā izraisīja plašu profesionāļu rezonansi, un, jāteic, tas bija pat mulsinoši, ņemot vērā, cik atkailinoši personīga tā bija. Tagad tas jau ir pagājis, bet domāju, ka trauma, kāds neatsiets mezgls manī ir palicis uz mūžu. Likās, tas ir tik absurdi – gribi darīt tikai labu, bet esi nonācis tādā situācijā. “Tas ir tāds vīriešu pētījums,” ar bijību nosmaida Katrīna, “par to nereālo būvniecības pasauli, kurā viņi iegrimst. Gadījās arī nepieklājīgi piedāvājumi, bet visumā ļoti interesanti. Katrīna ļaujas šim ekshibicionismam sāpīgi un kaisli vienlaikus: “Man ir diezgan daudz darbu, kuros par tēlu izmantoju sevi, savu privāto dzīvi, jo vienmēr esmu domājusi, ka vissvarīgāk un vispareizāk ir runāt par to, ko tu zini, un tā, kā pazīsti. Šie pārdzīvojumi rezultējās sajūtās, ka jebkurā brīdī kāds var ielauzties tavā kārtībā un to izjaukt. Būtu jocīgi, ja, piemēram, kāds pārdevējs teiktu, ka grib apskatīt cita vīrieša garāžu. Uzkrājošā dzīvības apdrošināšana. Un vajadzīgs arī diezgan liels aktierdarbs, lai dotos filmēt, teiksim, meiteņu somiņas tualetēs. Patiesas, dziļas inteliģences piesātinājums, kurā augusi Katrīna, ļāvis viņai izturēt pārbaudi ar mantu, kura, tāpat kā citus ģimenes locekļus, viņu piemeklēja deviņdesmito gadu sākumā, kad Neiburgi atguva iespaidīgos īpašumus Rīgas centrā. Un tikai viņas pievēršanās vienam vai otram tās aspektam kā ar koncentrētu gaismas kūli izgaismo nelielu daļu tās megasarežģītā organisma. No televizoru ekrāniem tajā vīri stāsta par savu darbošanos ar dzelžiem un garajām garāžās pavadītajām stundām. Protams, akadēmijas laikā esot bijis arī jāglezno, taču tas neesot viņas: “Laikam sanāk, ka mani neinteresē krāsa, tās laukumi. Spilgts emocionalitātes piemērs, ko Katrīnā paver opera, ir viņas scenogrāfija iestudējumam Jevgeņijs Oņegins. Un es laikam arī nevarētu palikt pie apstādinātā laika. Arī viņam tas bija nozīmīgs laiks, jo viņš stāvēja uz jauna savas karjeras sliekšņa, gatavodamies iestudēt pirmo operu – Vāgnera Klīstošo holandieti. gadā, teic, ka Neiburga viņu pārliecinājusi par konceptuālu objektu – milzu gultu skatuves centrā, kas izrādē kalpo gan par baseinu, gan galdu, gan vietu mīlas rotaļām, līdz beigās saplīst gabalos kā Ņevas ledus. Visiem pasažieriem teicu, ka strādāju pirmo dienu, tāpēc Rīgas ielas pārzinu slikti un tagad viņiem pašiem būs jāstāsta, kā nonākt galamērķī. Par uzņēmumu. Tā varot ieiet savā pasaulē. “Mildas tantei bija fantastiska, grumbu izvagota seja, un taksometrā viņai vienmēr sēdēja vilku šķirnes suns un reizēm arī divas zosis, pasažieriem nācās samierināties ar šo kompāniju,” atceras māksliniece. Nav ne nosodījuma, ne simpātiju, jo Māksla stāv pāri visam, un kur vēl pateicīgāks objekts par cilvēku – ar tik daudz nepilnībām un vājībām. Man tiešām bija ļoti bail. Balss, kura iziet dzejas takas, skan intīmi – skatiens klīst pa grīdas horizontāli, savā ceļā sastopoties ar dažādām lietām: zābakiem, kailām pēdām, pār gultu pārslīdējušu segu un. Ja runā mazdārziņu īpašnieki, ieklausāmies brūkošajā un leknajā zaļumā. Video un skaņas instalāciju iedvesmojušas Katrīnas sarunas ar vīriem garāžās, kurās viņi no nederīgām lietām mēģina sameistarot ko jaunu. Scenogrāfijai vajadzēja kaut ko tikpat jaudīgu, un režisors ar labu intuitīvo maņu nojauta, ka to var uzticēt jaunajai māksliniecei Neiburgai. Bija satikušies divi plaša mēroga gari, kuriem patīk iet pāri robežām – gan fiziskām, gan cilvēcisku un tradicionālās mākslas sterotipu uzliktām. Vizuālie tēli, gaismu izmantošana naktī bija ļoti efektīgi – Katrīna varēja atvēzēties, videoprojekcijām izmantojot ne tikai ierobežoto skatuves telpu, bet visu karjera dabisko, industriālo robustumu. Ar dūšīgo Mildas tanti, taksistu Jāni un dēlu pēc izaicinājuma strādāt par taksometra vadītāju. Aleksandra mums taisa sauso pedikīru, viņai ir speciāla izglītība, turklāt viņa ir māsiņa trako namā Tvaika ielā. Tad sanāk, ka varu strādāt ar sevi, jo sevi vislabāk pazīstu. Ar kaut kādām šausmām, pārdomām un sajūtām.” Vēl joprojām nakts murgos Katrīna sevi redzot stāvam pie molberta ar krāsu paleti rokā. Ar to, ko esmu pieredzējusi un apkārtējo. “Iekļuvām abi ar Pēteri Ķimeli, kurš vēlāk kļuva par vienu no maniem dzīves skolotājiem. Pavisam normāli, ikdienišķi tas iztiek bez remonta, elpo dabiski, bez lieka glancējuma. Šķiet, man būtu ačgārni taisīt filmu, teiksim, par indonēziešiem, jo tā es nekad nedabūtu pašu būtību. Varbūt vērotājam tikai nedaudz paātrinās pulss un elpošana kļūst straujāka. Bet tad ir otra puse, kad saproti, ka tu bez tā vienkārši nevari, un tas tik dabiski notiek. Nav varējuši izmest, un Andris tiem devis otru dzīvi, uztaisot puķu podus lielajiem augiem. Tur sēdēja arī Mildas tante, un varēja ar viņu parunāt. “Ja domāju, kāpēc nodarbojos ar to, ar ko nodarbojos, nevar aizmirst, ka man ģimenē bijuši radoši cilvēki – tēvs mākslinieks un māte rakstniece,” atzīst Katrīna. Sievietes mani interesē vairāk, lai arī tam nav nekāda sakara ar feminismu.” Kopā salipuši mirkļi ir Dzīve “Ir tēmas, caur kurām varu pētīt, domāt, izaicināt. Ja uz taksometru pasažieriem, iejūtamies šajā slēgtajā telpā, kas dreifē Rīgas ielu labirintos. Katrīna stāsta, ka reiz ar vīru, mākslinieku Andri Eglīti, lai­ apvienotu divas istabas, jaukuši starpsienu un tajā atraduši vecus dēļus vēl no vecvectētiņa laikiem – ar zīmogiem. Tas otrs ir stiprais, izaicinošais, kurš iet un dara. Lūk, piemērs – Katrīnas teksts darbam Trīs paaudžu pedikīrs: “Jau vairākus gadus vienreiz mēnesī pie mums, trīs paaudžu sievietēm – mātes, meitas un omas, nāk pedikīre Aleksandra. Katrīna uzrakstījusi iesniegumu, pat īpaši necerot, jo konkurss bijis ļoti liels. Uzlikusi lielās, stiegrainās plaukstas uz mašīnas stūres, Katrīna atzīstas, ka viņai ļoti patīk braukt. Man šķiet, esmu pazemīgs cilvēks. Omas pēdas ir gandrīz kā zīdainim – nekādu īpašu ādas sabiezējumu, nekādu varžacu. Es nevarētu būt politiķe, kas kaismīgi aizstāv viedokli.” Katrīna pionieres gados ar mammu, rakstnieci Andru Neiburgu. Tika ierosināta krimināllieta par bērnu pornogrāfiju. Katru dienu intervēju arī citu taksometru šoferes, mēģinot saprast, kāpēc sievietes izvēlas šādu nodarbošanos. “Pati braukšana bija diezgan sarežģīta,” atceras Katrīna. Apjomīgais objekts tapa festivālam Survival Kit un tika izrādīts tā laikā pērn septembrī. No vienas puses, tā ir zēnu spēlēšanās, no otras, viņi var nokļūt līdz atombumbai un izmantot to karā. Jutekliskums piemeklē ne tikai Katrīnas operas darbus – viņas mājaslapā neiburga.lv var noskatīties, piemēram, krievu dzejnieku pasūtītu klipiņu Kroha ar mūziku, kas atgādina pirkstgalu bungošanu pa ādu. Tieši šī suverēnā iekšējā pasaule arī ir vislabvēlīgākā augsne mākslinieka personībai. Bijuši dažādi gadījumi, kā mani interpretē, – vai mani uzskata par karojošo feministi vai vienkārši feministi, vai kaut kādu antropoloģiski ievirzītu sociālu mākslinieci. Tā ir atslēga, ar ko pieiet viņam klāt. Un, ja tu vēl spēj tam pielikt vizuālo tēlu, kas rada kairinājumu, tad ir ideāli.” Katrīna atzīstas kādā ķecerīgā domā – viņa allaž sev uzdevusi jautājumu, kā izstādē skatītāju pie kāda no darbiem noturēt ilgāk. Tajā laikā cilvēkiem nepiederēja nekas, ja nu vienīgi domas. Jau tā mākslinieka iekšējā pasaule ir kā uz delnas, bet parasti viņš var aizslēpties aiz tēliem, abstrakcijas. Ja padomā, tēmas un sajūtas cilvēkiem vienmēr bijušas vienas un tās pašas – mīlestība, kaisle. Katrīna izpaužas vēl nepieradinātākā veidā – caur laikmetīgo mākslu, kas bieži vien ir neērta, jo nav gana skaista, ir nesaprotama, dzīves prozu rādoša. Un tad ir daudz vienkāršāk piekļūt. Ar mazu rūgtumu un skaudību par to runāju tāpēc, ka tā būtu bijusi ideāla scenogrāfija manai Lēdijai Makbetai. Opera kā kaislību māksla spēj atkausēt pat bezkaislīgā vērotāja sirdi, un Katrīna neslēpj: “Reizēm esmu iedomājusies – ja nu pēkšņi man vairs nebūtu nekādu piedāvājumu no operas puses, tas būtu ļoti bēdīgi. Lai gan vārds Katrīnas darbos ir dažādos veidos klātesošs, viņa teic: “Operā man svarīga ir mūzika, vizuālais tēls. Pēc pirmizrādes ieraudzīju Kates darbu, kurš tika demonstrēts uz nama fasādes Madrides centrālajā laukumā. Kāpēc būtu jāaizliedz viena centa monētas. Un pat tas nekas, ka iestājos Mākslas akadēmijā, – tajos laikos bija ļoti daudz studentu, kas tā arī Mākslas akadēmijas kafejnīcā kaut kur zem galda pakrita, izgaisa, nu – vienkārši izplēnēja.” Bieži vien daļa izrādes scenogrāfijas ir video. Taču man ir cerība, ka ideju ar šo scenogrāfiju es vēl varēšu realizēt un kaut kur pārdot.” Andrejs atzīst, ka īpaši pēc pirmizrādēm jūt Katrīnas lielo pieķeršanos operas žanram. Ja stars krīt uz meiteņu rokassomiņām, tad ieskatāmies tajās. Līdztekus satraukumam par prezentāciju Katrīnu pārņem jauns nemiers, un viņa Žagaram klusi atzīstas, ka atkal “ļoti, ļoti, pat traki vēlētos strādāt pie kādas jaunas operas scenogrāfijas”. Tā kā manas pēdas ir visbriesmīgākās, tad ietaupīto omas laiku pedikīre atvēl man. Un arī tās, ja personības čaula bija pietiekami cieta, lai glabātu tās stipras un neskartas. “Volgai bija mehāniskā kārba – kloķis jārausta, stūre bez pastiprinātāja, turklāt visu laiku jāpārslēdz kameras – jāsaprot, ko kurā brīdī filmēt. Godīgi sakot, tie cilvēki nezināja, ka es viņus filmēju. No veciem ledusskapjiem, kuri, pēc šo vīru vārdiem, esot ideāls siltuma izolators, skaidu plātnēm un vecām mazdārziņu sētām tapa kupolveida būve, kuru Katrīna lepni salīdzina ar baznīcu. Ar pateicību izdzīvojam savādo pasauli, kas šķiet pat atkailinoši dokumentāla, taču visos šajos videostāstos ir arī kas iracionāli pievelkošs, un tā ir mākslinieka personības pamatīgā klātbūtne. Jo, kā zināms, ne vienmēr interesnatākie klienti ir skaidrā, toties viņiem ir pilna sirds dzīvesstāstu. Varu uzrakstīt uz krekla, bet, tiklīdz nonāku personiskā kontaktā ar cilvēku, kas domā citādi, mēģinu paklusēt.

Jautrība ap vardarbību, top darbs Jaunajam Rīgas teātrim. Lielo namu Antonijas ielā cēlis Katrīnas vecvectēvs, un augšējā stāvā ir divi viņas dzīvokļi – viens sadzīvei, otrs mākslas virtuvei. Uz priekšu.” Nozīmīgs Katrīnas dzīvē bija gads Karaliskajā mākslas akadēmijā Stokholmā. Katrai no mums tiek veltīta apmēram stunda. Notikumu hronoloģija vēsta, ka to lidmašīnā ieraudzījis kāds somu pasažieris un uz karstām pēdām ziņojis tajā pašā reisā lidojušajam policistam. Pēc Aleksandras aiziešanas uz grīdas mētājas trīs paaudžu kāju vecās ādas skaidas, un viss apkārt ir klāts ar ādas putekļu kārtu. Ne vienmēr sagaidījusi pretimnākšanu – daudzi logi un durvis tika aizvērti, bet nereti šo dīvaino cilvēcisko komunikāciju izdevās panākt. Protams, operā tas viss ir tā kā pārmēru, brīžam šķiet – kā sliktos seriālos. Mākslas zinātniece Ieva Lejasmeijere par šo viņas īpašību teic: “Katrīnai cilvēki atveras.” Tā ir dokumentālistam tik nepieciešamā uzticēšanās, un top varoņa iekšējās pasaules rentgens. Taču cilvēki mani nez kādēļ sauc par mākslinieci. Par laikmetīgās mākslas objektu var tapt viss, kas ap mums, – ēka, mēstules, rotaļlieta, dzeja, pat necilākā runa. Reizēm sašūmējos, bet vispār nav manā garā cīnīties ar vārdiem. Pieskaras tam, ko sauc visbanālākajā vārdā – par dzīvi. Ar mazu skalpelīti kā tēlnieks viņa katru mēnesi no jauna izgriež manu pēdu formu. Šefību pār Katrīnu uzņēmās pazīstami Āgenskalna taksisti, piespēlējot interesantākos klientus un bīstamākās situācijās braucot līdzi – drošībai. Es pat teiktu, ka tolaik tas viss likās briesmīgi, šausmīgi. Man šķiet, ir ļoti svarīgi satikt tādus īstos cilvēkus īstajā brīdī – tu no viņiem kaut ko noskaties, saproti, jā, tā ir tā dzīve, ko tu gribētu vai tā tu gribētu domāt, un tad vienkārši seko. Bet tieši laikmetīgajā mākslā bieži vien ir daudz spekulāciju. Bija pilnīgi dažādas sajūtas par tā laika bohēmu un cilvēkiem. “Pieņemu, ka bērnība noteikti devusi kādu iespaidu. “Varētu padomāt, ka man to vien gribas, kā iet ārā un ar kādu runāties. Man tomēr svarīga ir kustība, iespēja strādāt ar laiku, kurā kaut kas notiek. Katrīna Neiburga ar pārliecinātas režisores vērienu galveno lomu iedala Dzīvei

Komentāri