Kā runāt ar draugiem par finansēm

Foto: Rojs Maizītis – Tu koncentrējies uz svarīgāko. Viņš dabūja trūkties, bet izturēja un tad, domāju, piedzīvoja to, ka pamazām nostabilizējos, pieaugu, kļuvu mierīgāka. Tagad izjūtu milzīgu atvieglojumu, ka beidzot varu dzīvot vairāk vai mazāk parastu dzīvi. – Biju Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā.– Vairāk tevi asociē ar kinolomām. Un viņš pats arī nezināja, ka es viņam patīku. – Es gan vīram bieži vien esmu teikusi: “Pagaidi!” – un pievērsusies bērniem, bet ne ar vienu no viņiem man nav tik intensīvas dzīves divatā kā ar Juri. Es to apzinos.– Bieži vien profesionālā karjera tiek veidota, pateicoties stiprajam plecam, kas blakus. Varam būt divās paralēlās pasaulēs, un vienlaikus mūsu divu pasaule ir tik ārkārtīgi interesanta, jo attīstāmies. Tas saistīts ar jaunu tehnoloģiju ienākšanu klīniskajā praksē, kā rezultātā būtiski izmainījušies bērnu ķirurģisku saslimšanu diagnostiski – ārstnieciskie algoritmi un būtiski samazinājies slimnieku uzturēšanās laiks stacionārā. Vecāki man iemācīja drosmīgi paust savu viedokli. Es tur iestājos, mācījos, bet nekad neesmu bijusi no tiem, kas teātrī dirn līdz naktij pie vīna glāzes un muld. Un jāsaka – viņš ļauj man dzīvot manu dzīvi. To ļoti izbaudīju doktorantūras laikā, kad galva bija kā bišu spiets. Bet es negāju pie manikīra, pedikīra, uz masāžām, baseinu. Kad man kāds teica – tu gan visu vari paspēt –, viņš droši vien domāja, ka dzīvoju visu parasto dzīvi plus vēl to, ko daru. Es zināju Ziemassvētku dzejoļus, man bija sava nacionālā nostāja. Terapeiti ir ārkārtīgi pieņemoši – gandrīz jebko. Jo man ir jāsaprot, kas notiek bioloģiskā līmenī, un arī robeža, aiz kuras man šis cilvēks ir jāsūta pie psihiatra. Un tas ir normāli, jo ar partneri tu guli vienā gultā, plāno dzīvi. Lai sakārtotu sevi, ir jāiet terapijā. Un neviens cilvēks jau nemainās tik ļoti. Gāju terapijā un par to domāju. Jau padsmit gados zināju, ka gribu labu ģimeni. Droši vien tāpēc, ka tās man ir tik ļoti svarīgas un foršas. Man ir tikai viena vēlme – kaut mēs nomirtu vienā dienā sirmā vecumā pie pilna saprāta. Un pēc gada atkal brien jūrā. Zinu, kad skriet un kad apstāties – Tu tagad strādā par psihoterapeiti. Nevaru teikt, ka esmu lielisks paraugs, tāpat šad un tad pārstrādājos, daru sev pāri, bet to gan paturu prātā – kad ir bijusi lielāka slodze, tad tiek dots gods ķermenim, atpūta. Un adīšana – divi labiski, divi kreiliski, tu koncentrējies un savā ziņā iztīri galvu no liekā. Te nu mēs atduramies – ģimenes ārsts nav pieejams, un pediatru Latvijā tikpat kā vairs nav. Tev sanāk ļoti organiski – tā ir liela dāvana.

Un astoņu stundu lekcija nav izglītība. – Ja profesionālis nenotur, klients var aiziet pa pieskari. – Jā, mēs sapazināmies, kad piedzima mūsu bērni – man trešais, viņam pirmais. Bērni ir jutuši – šobrīd nevaru, rakstu, atnāc vēlāk. Tā kā es matemātikā biju nesekmīga, pieņēmu, ka tas nav man. Jo viņas aizbrauc, tā ir kolosāla kopības izjūta, ko tur gūst, bet problēma tā, ka pēc tam dzīvo tālāk to pašu dzīvi. Un bērni aiziet.– Saprotu, bet ir grūti to pieņemt. gadā, kad filmēja "Lai tev labi klājas", kolēģe Indra Tilaka bija iestājusies psihologos, un arī es par to štukoju. Viņa man ir ārkārtīgi svarīgs cilvēks. Tagad esam stute, vidējā paaudze, kodols. Ka mums abiem ir tas, kas ir dots, un kaut kur ir tas, ko šajās attiecībās nevarēsim dabūt. Mēs abi šo gadu laikā esam bijuši arī depresijas nomākti. Kā runāt ar draugiem par finansēm. Tikai dažas stundas un personālam mirdzēs acis. Tikai par to burkāniņu, kliņģerīti. Traumu un hronisku kustību balsta sistēmas slimību ārstēšana. Bet esam turpinājuši neatlaidīgi darīt, mēģināt kopt to dārzu, lai gan tur ir bijušas visādas laputis, gliemeži, sals un sausums. Vienas dienas kursi, apmācības > Publiskie kursi, semināri un apmācības. Tagad es varu redzēt plašāk un līdz ar to jūtu, ka šobrīd dzīves groži manās rokās ir vairāk, nekā tas bija divdesmit gados. Tāpēc saku – lūdzu, skatieties cilvēka CV, kāda ir viņa izglītība, profesionālā pieredze. Cilvēku es redzēju pozitīvā gaismā. Un varbūt viņiem pēc tā bļāviena aiziet tādi procesi, ka vispār nesaproti, ko darīt. Mēs izcili atdzīvinām un iedvesmojam gan personas, gan komandas. Terapijā attiecības prasa lielu paļaušanos, un te pastāv konfidencialitātes princips. Sākumā viņš bija tas pats, tikai es negribēju redzēt. Piedzimu mākslas pasaulē, un kino, televīzija bija vide, kuru pazinu, tāpēc loģisks turpinājums – iet Kinoaktieru studijā. Patiesībā es par to īsti negribu runāt. Esmu bijusi transpersonālās psiholoģijas mācībās, izmēģināju un sapratu, ka šādi instrumenti var kļūt par ieročiem. Tieši runas un valodas lietošanas prasmes ir būtiskas, lai bērns gūtu panākumus mācībās. Bet mēs.– Joprojām kāpjat kalnā. Man šķiet, es joprojām gribu piederēt pie kāda grupējuma, kolektīva, bet parasti neiesaistos.

Aigars Grāvers pēc 30 gadiem satiek savu vecāko dēlu.

. Un Varis Brasla, kurš reiz teica, ka esmu viens no retajiem veiksmīgajiem piemēriem, ka cilvēks aiziet no teātra un ir laimīgs tajā, ko dara. Ondo.lv ātrais kredīts par summu 420 eiro. Varbūt tajā laikā lielā meita pierada, ka es mazbērnus tik ļoti nevaru pieskatīt. Bērnu ķirurģijas procesa pilnveidošanās nav iedomājama bez zinošiem ģimenes ārstiem, tāpēc jaunas specialitātes mācību grāmatas izdošana bija ļoti aktuāla. Un tā ir mana atbildība.– Bieži vien ir gadījumi uz robežas, kā uz naža asmens.

Arstarulsmrus - Dziesmas fragments [Iekšējās balsis]

. Labākais ir līdzsvars – ka varu būt gan emocionāla, gan racionāla un izvēlēties, kurai lietai nodoties ar pilnu jaudu un kura ir tā, kur spēkus vajag taupīt. Bet es ļoti gribēju labas attiecības, un man bija ticība, ka ar centību es to izdarīšu. Vienkārši – man patīk, ko man saka.– Tas ir līdzīgi, kā tu teici, domājot par jaunības mīlestībām, laulībām, ka mums ar to cilvēku ir kopīgs negatīvais fons, kura dēļ viņam pieķeramies. Es viņus mazāk dzirdēju, redzēju, mazāk viņiem atvēlēju. Mēs priecājamies viens par otra sasniegumiem, un es priecājos par to, ka viņam ir mērķi, intereses, kaut tas ir grūti, jo man ir parādījies brīvais laiks, bet viņam tā nav gandrīz nemaz. Gaišās, ergonomiskās mēbeles Diāna ir projektējusi pati. “Es Lāsmiņa neesmu bijusi nekad,” reiz atzinusi Diāna, bet tas neizslēdz kaislību. gadu beigās dabūja zemi, bija doma par saimniecību, bet būvniecība apstājās. Var teikt, ka cenšos darīt to, kas man patīk, ir interesanti, un tad man tas arvien labāk sanāk. Saimniecības ēka nostāvēja nepabeigta, līdz pagājušogad nolēmām ķerties klāt, pamazām mēģinām to sataisīt par dzīvojamu. Mamma saka – neej uz aktieriem, labāk par zobārstu –, bet cilvēks visu mūžu sapņos redz, ka spēlē teātri. Tā nenokrita dienā, kad viens otru ieraudzījām, un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Atbildot uz tavu jautājumu – jā, esmu dzirdējusi daudz ko. Soli pa solim autores aplūko bērna attīstību no piedzimšanas brīža un sniedz praktiskus padomus vecākiem, kā katrā no vecuma posmiem viņi var veicināt bērna attīstību, īpaši uzsverot runas prasmes pilnveidošanos. Ar ko es maksāju – Esi teikusi, ka jaunībā biji kaislību cilvēks. Bet Indra stāstīja, ka tur statistika ir tik briesmīga. Spēju būt viena, un man nav vajadzīgs kāds, lai justos labi. Izdevums ir iecerēts kā rokasgrāmata vecākiem, kuriem ir bērni līdz septiņu gadu vecumam. Man bērni ir ļoti svarīgi, un ar katru veidojas citas attiecības, ir citas problēmas, prieki un cita veida mīlestība. Es pēc dabas esmu ļoti introverta. Grūti saprast, un iedrošinot vari pagrūst otrā pusē. Gribētos to mīļam dieviņam lūgt. Es par to domāju – katrai profesijai ir sava kroplība. Tā ir ķeza, ka liela daļa informācijas emocionāli ir pievilcīga un mēs to uzņemam par patiesību, lai gan tā ir krietni nepatiesa. Kā runāt ar draugiem par finansēm. Ja cilvēkam ir drosme būt pašam, tad pieredze dod iespēju saprast, ka arī otrs ir viņš pats, tikai citādāks, un tāpēc mazāk gribas pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības. Esmu bijusi holotropajā elpošanā un esmu spējīga palaist sevi vaļā, cik gribu, bet tad vienā brīdī apturēt, jo es sevi labi kontrolēju. Taču tas nav iespējams, ka nekas nebūs jādara un viss mainīsies. Ir jāatbalsta bērni, drusku arī mana mamma, kura lieliski turas savā elegantajā vecumā. Esmu kaķis, kurš staigā, kur pašam patīk. Osteohondropātijas, slimību raksturojums, diagnostika, ārstēšana Traumu profilakse. Parasti piecdesmitgadnieki – tad ir joga, frizieris, ceļojumi. No bakalaura līdz doktora disertācijai, bez akadēmiskajiem – vienkārši maucu. Esmu daudz par to domājusi, bimbojusi par savām kļūdām, neizdošanos, par to, ko esmu samaksājusi attiecībās ar bērniem, mācoties šos garos gadus. – Tas ir tāds jauks skaidrojums – ak, es nabadzīte, man nelaimējas! Tad es varētu teikt – man divreiz nelaimējās. Mācības prasīja ārkārtīgi daudz, un es atdevu, no cita paņemot. Un arī es tagad vairāk varu ieraudzīt sevī ne sevišķi labas lietiņas, pasmaidīt par tām, būt līdzjūtīgāka pret sevi un arī pret citiem. Un nu jau esam tur, kur vairāk varam baudīt viens otru, nevis ciest. Uz katru štruntu jau nevajag sevi izlikt.– Jaunībā bieži vien tērējamies

Komentāri