Gadā, faktiski izveidojot

„Veco zēnu” atmiņu monologi jūtami uzsit pa sentimentālām, grūti noformulējamām latviskās likteņkopības stīgām. Tad atnāca vācieši Pirmais no vīriešiem, kuru sava vectēva meklējumos apciemo varonis, ir ar latgaliešu akcentu, zilām treniņbiksēm un apakškreklu bez piedurknēm, griežot kāpostus, viņš gatavo zupu meitai un mazbērnam, kurus gaida ciemos. ,,Jo mums nav mātes," - tāds bija dzejnieces argu­ments. Par to, ka aktieris nav tikai izpildītājs, bet arī radītājs - domātājs, pētnieks. Es vismaz nezinu nevienu leģionāru, kas mājās glabā šo karogu, un, ja jūs paprasīsit Nacionālo karavīru biedrībai, arī viņi, visticamāk, nezinās. Aktiera filigrānajā spēlē uz skatuves dzīvo cilvēki, kas var būt simpātiski, stāstot, kā spridzināta ciema padome un ka, žēl, maz šucmaņu aizgāja bojā. Leģionārs sarunas laika rušina zemē narcišu gumus, bet "Šveiks" uzmet gaisā sauju, kad aizraujas ar atmiņām par kādu kauju, kur zeme ar debesīm sagriezusies. Lai nodrošinātu, ka izstrādājumi tiek ieklāti taisni, var izmantot auklu. Aktieris inscenē, ka viņam nav viedokļa. Tekstuāli apjomīgais vēstījums par trīs latviešu vīru likteņiem Otrajā pasaules karā uzrunā vairāku iemeslu dēļ. Dodinu, modernāks teātra darbs. Seguma ierīkošanas darbi un šo darbu uzraudzība būtu jāveic juridiskajai vai fiziskajai personai, kura drīkst veikt būvdarbus un kurai ir būvinženiera kvalifikācija. Palikušajiem pazudušais pa īstam miris ir tikai tad, ja zināma kapa vieta. No bruģakmens piezāģēšanas var izvairīties, pareizi izvēloties attālumus starp betona bruģa apmalēm. Leģionārs ir visnelaimīgākais vīrs - kaut arī ,,viņa lieta" ir uzvarējusi un Latvija ir brīva, viņš tur­pina ienīst citus un vajāšanas mānijā grauj savu personību. Caurviju sižets saistās ar aktiera centieniem atrast savu kara pazudušo vectēvu, uzvārdā Savickis. Hermaņa teātra koncepcijas jeb filozofijas pašus pamatus. Taču, būdami praktiski pēc dabas, izgudro dažādus knifus, piemēram, kā ergonomiskāk ar durkli nonāvēt naidnieku. No skatuves klāstīto atmiņu vislielākā vērtība ir to dažādībā un apstrīdamībā. Daudziņa mamma, vēl kā maza meitene sēdēdama uz palodzes Maskavas ielas dzīvoklī, vēroja savādos cilvēkus, kas nez kāpēc iet pa ielu ar, viņasprāt, skaistām dzeltenām puķītēm pie krūtīm. Tiem, kas kaut ko zina, sagādā gandarījumu no skatuves dzirdēt atziņas, kas vērtējamas kā pilnīgs absurds. Saturs rakstītajam ir cits, un U.Bērziņš drīzāk strādā nevis ar tekstūrām un emocijām, bet ar metaforām. Ar profesionālo rietumu piere­dzi nepietika, lai analītiķis distancētos no analizējamā. Betona izstrādājumus var transportēt ar visu veidu transportlīdzekļiem, ja tiek garantēta droša izstrādājumu pārvadāšana. Tādējādi izveidojot ritmisku raksturizpausmju kustību virkni, kuru diktē binārās opozīcijas: varonis/cietējs, asprātis/izbiedētais, pārliecinātais/apjukušais, utt. Nav grūti iedomāties tādus latviešu pensionārus, kas kopj savas puķes, lamā aplamus avīžu rakstus, iedzer pa graķītim. Kad aktieris grib, publika smejas, kad grib, tā sastingst nekustīga, kad grib – uzmanībā saliecas uz priekšu. Caur runas manieri aptverot visus Latvijas reģionus, neuzbāzīgi tiek radīts priekšstats par to, ka atšķirīgie viedokļi pieder nevis trim nez no kurienes dienas gaismā izvilktiem dīvaiņiem, bet ka tie pārstāv daudz plašāku areālu – mūsu zemi. Atkal bērni, kam vēsture piespēlē svešus "tēvus". Izrādes pamatsaturu, turot skatītāju pastāvīgā spriedzē, veido trīs kara dalībnieku savstarpēji konfrontējošas atmiņas, kas ir unikāls mutvārdu vēstures avots. gadsimta beigās Latvijas, Krievijas un Rietumeiropas izcilāko režisoru darbos, kur skatītāji vienmēr tieši vai netieši tika audzināti, ievirzīti, noskaņoti kādā noteiktā un nepārprotamā, visbiežāk jau humānisma un demokrātijas apgarotā virzienā. Viens no Savickiem uzstājīgi saka: sava vēsture ir "jāzin", īstā vēsture. Tās šķiet par biezu, par dārgu, prasa iedziļināšanos, zināmu prāta sagatavotību un intelektuālu piepūli. Nepiekrītu viedoklim, ka Vectēvs ir dokumentālais teātris. Tāpēc arī nav grēka nožēlas, jo kalps vai puika neizvēlas, tas pilda vienīgi pavēles, tāpēc arī neuzņemas atbildību par savu rīcību. Šis nu reiz ir gadījums, kad principiāli būtisks ir nevis aktieris - izpildītājs, bet gan aktieris - autors ar savu attieksmi pret izrādē runāto. Jau pēc pāris minūtēm jāsāk prātot par šī aktiera atmiņas, prāta potenciālu, kas atklāj ļoti sīki detalizētu stāstījumu, kurā ietverts gan ģimenē piedzīvotais, gan notiekošais Latvijas un visu Otrajā pasaules karā iesaistīto valstu līmenī.. Viegli iedomāties, kā ģeometriskā progresijā tikai pieaudzis jaunu jautājumu un nezināmo skaits. Atbilstoša to ierīkošana samazina segumā ieklāto betona izstrādājumu izkustēšanos, kas savukārt var izraisīt šo izstrādājumu bojājumus. Savickis leģionārs neatlaidīgi turpina nogalināt visuvareno tēvu, ko personificē ,,pasauli parvaldošais žīds". Atbildes nepastāv pat mājienu veidā. Turklāt izrādes kompozīcijā izmantots "stāsts stāstā" jeb "teātris teātrī" princips. Sekojam aizklīdušajai baltajai govij. Bet lietpratēji, gluži tāpat kā JRT, izsakot savas domas, aicina domāt arī mūs. Savukārt liela daļa no teātra apmeklētājiem bija tieši tā paaudze, kurai karš bija bērnības vai agras jaunības fons. Arī izklāsta forma un stils parasti nav akurāt valdzinoši un saistoši. Māte Zeme sargā karavīrus, kas ierakušies tranšejās. Arī viņš noteikti ir kaut ko stāstījis, bijis par kaut ko pārliecināts, atstājot iespaidu uz mūsu attieksmi pret karu, ebrejiem, Hitleru, PSRS utt. Zeme kā neidentificētu mirstīgo atlieku un nesprāgušu mīnu glabātāja. Tā nu gadījies, ka trešais Savickis ir pakarojis gan nacistu, gan komunistu pusē. Vilis Daudziņš uz skatuves šajā izrādē strādā tā, it kā spēlētu klavieres.

Zaudējis spēku - Publisko iepirkumu likums

. Tīrot no bruģa esošos netīrumus vai sniegu, ir svarīgi nesabojāt ieklāto betona izstrādājumu virsmu. kļūda ir Padomju Savienības izjukšana", savā mājas kinozālē katru vakaru būtu jāskatās Padomju stāsts, kas veidota ar apzinātiem skaļiem propagandas estētikas līdzekļiem. Nezinu nevienu viņu vidū, kas pielūgtu kāškrusta karogu. Rāpjamies pa purva dūkstīm pēc puķītēm mammai. Izstāstīts no trīs vīru mutēm, trijos Rīgas mikrorajonu daudzstāvu namu dzīvokļos. To izveidoja konkrētie apstākļi, kādos viņš un viņa ģimene pret savu gribu tika ierauti, un šis aspekts varētu kalpot par vienu no izrādes idejiskā stīgojuma pamattoņiem: karš nefunkcionē tikai kā krītoša aviācijas bumba vai šaujošs zaldāts. Atkal – kalpi, kas strādā kungam: vācietim vai krievam. Tā dēļ, ko varētu pateikt, šī paaudze ir izrādījusies lieka šodienas Latvijā, kuras sabiedrībai par vēsturi patīk domāt skaitļos, datumos un skaidrās konstrukcijās. Izrādē ir fragments, kad aktieris runā no sevis un stāsta par radinieces atmiņām - viņa redzējusi, kā kādu ebrejieti, apzīmētu ar dzelteno Dāvida zvaigzni, dzen pa ielu. Stabiņus liek uz betona pamata, pirms tas ir sacietējis. Partizāns un leģionārs, lai saglabātu pašcieņu un attaisnotu savu uz nozieguma robežas balansējošo toreizējo rīcību, pūlas pārliecināt, ka vienā vai otrā pusē nonākuši pēc savas izvēles un pārliecības, katrs slavē savu "kungu", kurš bijis pārāks par to otro. Gadā, faktiski izveidojot. Pie tās Daudziņš nolasa svētvārdus - lūgšanas uz vienas papīra lapas, kuru saviem dēliem, brāļiem vai mīļotajiem deva līdzi latviešu un arī citu tautu sievietes. Lai atbrīvotu vietu narcisēm. Mēs kopā cīnāmies tuvkaujā, cenšoties zem krieva vateņa iebakstīt vēderā durkli. Kā poētiskā, tā - biedējošā. Tik lielā mērā nekad teātrī neesmu redzējusi lietu, par kuru bieži runā, bet kuras nav, - ka katrs ir cilvēks - gan sliktais, gan labais, un katram no šiem cilvēkiem ir sava patiesība.

Varētu par to nerunāt, ja neparādītos dažu izrādes vērtētāju apgalvojumi par izrādi Vectēvs kā nebijušu un nedz daiļliteratūrā, nedz pētījumos nesasniegtu patiesības pakāpi Latvijas vēstures apzināšanā. JRT aktieris Vilis Daudziņš meklē Tēva vārdu, lai izprastu maģisko ķeburu jēgu un tulkotu to Likuma valodā, kas trim dažādiem personāžiem piešķirtu vienādas tiesības saukties par latviešiem. Aktieris pētīja dokumentus un atmiņu stāstus Kara muzeja, tikās un runāja ar daudziem vēl dzīvajiem Otrā pasaules kara dalībniekiem, kuri bija karojuši abās frontes puses. Šis Sa­vickis ir nonāvējis abus bargos tēvus - sakumā ,,to utaino", tad ,,zilpelēko" - un paliek bez ētiskajām vadlīnijām. Nemorāla un humāna Svarīgi uzsvērt, ka V.Daudziņa trīsdesmitgadnieka šķietami izlīdzinošais skats nenozīmē pretrunīgo jautājumu sentimentalizēšanu vai vienkāršošanu. Vislabāk slodzes nodod un bruģa stabilitāti nodrošina tā sauktais klājums „eglītē”. Savdabīgi, ka starp šīm divām pusēm kā vidutājs ir Vilis Daudziņš, kurš vienlaikus ir vīrietis pašos spēka gados un vienlaikus - kara veterāns. Sarkanā latvieša mājās uz palodzes aug tomāti - būs ar ko māsu uzcienāt. Visi viņa saliktie vecie viri, kuru koordinātas uzietas dažādās sabiedriskajās organizācijās, ari ir Savicki. Tikai no teātra skatuves un tādā izrādē uzdots, ar citu pamatojumu un iedarbību. Inscenē arī dienasgrāmatas intonāciju. Iebraucam ar sūdiem apziestu tanku Berlīnē. Manuprāt, konkrētajā gadījumā pašai ebreju kopienai ir jālemj par to, kas tai ir vai nav pieņemams, un attiecīgi jādara tas zināms, jo nedrīkst arī saskatīt spokus tur, kur to varbūt nemaz nav. Uzskatu - vajadzīgas abas. Tomēr atmiņas ir arī ļoti vārīgs avots. Es diemžēl nezinu, kam pieder ideja par skatuves noformējumu - Vilim Daudziņām, režisoram Alvim Hermanim vai scenogrāfam Uģim Bērziņam. Taču vēl lielāka nozīme bijusi tam, kā un kas skatuves priekšnesumam atlasīts no varoņu stāstītā. Negribu būt didaktisks un, Dievs pasargi, norādīt ko un kā vajadzēja Vectēvā teikt un rādīt. Kad pēkšņi satikušies pretinieku vadi pārsteigumā vienkārši blenž viens uz otru un tad izklīst tikpat ātri, cik satikušies. Teknes ierīko uz betona pamata, pirms tas ir sacietējis.

Valsts valoda - Valsts valoda -

. Tas pilnīgi noteikti bijis grūtāks uzdevums nekā noslīpēt vienu Latviešu stāstu. Ātrais kredīts internetā – ātri un vienkārši. Ko darīt, ja saprotat, ka pienācīgas pensijas jums nebūs?. Daudziņš drusku pārvieto maisus un puķes, un pavisam negaidot mūsu priekša ir kapu kopiņa, kurā starp zaļajām lapām aktieris ieliek papīra lapiņu ar vārdiem no Bībeles, ko kāda māte uzrakstījusi savam dēlam, lai svētie vārdi to aizsargātu kauja. Vai kad leģionārs vaino ebrejus visās nelaimēs un atzīst Hitleru par pasaulē gudrāko cilvēku, kura godināšanai zem aizkara piekāris nacistu karogu ar kāškrustu. Ir grūti izšķirt, kas V.Daudziņa autorprojektā Kā es meklēju savu vecotēvu ir vairāk - aktiera vai cilvēka talanta. Savickim cilvēki frontes pretējā pusē ir kā brāļi, vienaudži, kurus viņš nešauj nogalināšanas dēļ. Vienkārši paužu savus iespaidus, pārdomas un šaubas. Beigās aktieris V.Daudziņš, pārbīdot dažus puķupodus, izveido nojaušamu kapa kopiņu. Tiesību aktos noteikto iespējamo betona bruģa seguma izstrādājumu dažādo biezumu dēļ, apakškārtu ieteicams blīvēt kopā ar ieklātajiem betona izstrādājumiem. Kaut, protams, tieši tas liecina, cik laba izrāde tā patiesībā ir - nekas netraucē, nekas nešķiet lieks, var ļauties ilūzijai, ka formas nemaz nav - tikai saturs. Politiskajai konjunktūrai nederīgie tiek ,,nogalināti", bet viņu rīcība tiek pārrakstīta jaunajā vēstures grāmatā, noņemot personisko atbildību par padarīto. Aktieris nolasa kādu Kara muzejā atrastu lapiņu ar svētajiem vārdiem no Bībeles, ko sievietes devušas līdzi, vīriem ejot karā, lai tos aizsargātu. Un pēc tam aktieris izrādes beigās sastumj kopā puķpodus, izveidojot nepārprotamu kapu kopiņu, un nolasa svētos vārdus, ko kāda māte savam dēlam rakstījusi, lai viņu aizsargātu kaujās. Šiem trim politnekorektajiem viedokļiem, kas līdz šim bijuši mēmi, tiek dota balss. Līdz ar to visa šī norise ir rituāls - mēmajiem iedeva balsi, bet pēc tam viņus aizlaida Dieva mierā.   Inesis Feldmanis, LU profesors Man izrāde atstāja ļoti pretrunīgu iespaidu. Visos pārējos gadījumos seguma būvprojekts ir obligāts. Tādas traģiskās kulminācijas ir partizāna stāsts par to, ko viņš jutis, izrokot šucmaņu nošautā brāļa mirstīgās atliekas, vai leģionāra atmiņas par raudošo tēvu, kuram padomju armija apgānījusi mājas. Viņa vectēvs Augusts Savickis visus šos gadus skaitījies karā bez vēsts pazudušais. Prasmīgi pasniegtā asociāciju virkne summējas – leģionārs, „ebreju šāvējs”, nacists. Jaunajā Rīgas teātrī skatītājam piedāvā domāt pašam – salīdzināt uz skatuves redzamo ar savu pieredzi, uzskatiem, pārliecību, zināšanām – un tad radīt personisko versiju, kas var pat ievērojami atšķirties no teātrī redzētās. Skatītājs nevar nojaust, kas notiek, ir jāklausās. Un par to, ka visi trīs Viļa Daudziņa stāstu varoņi ir latvieši – jo arī tas ir ļoti latviski, ka zeme plūst asinīs – zeme, kurā var stādīt, kurā kāds apbedīts, kura piemēslota dzelžiem, kura lido pāri skatuvei pēc improvizēta lādiņa sprāgšanas. Kā teikts kādā pasenā latviešu romānā: „Ir jauki, kad tā deg. Alvja Hermaņa stāstu forma šķiet tik organiska tieši šai izrādei, itin kā tai arī būtu radīta. Visiem varoņiem ārkārtīgi sāp, bet viņi nav tik intelektuāli, lai no šīm sāpēm attālinātos. Zvans no arhīva - šķiet, es esmu atradis jūsu vectēvu. Manis cienītais, varētu teikt, pat mīlētais teātris arī šoreiz uzrunā spēcīgi un talantīgi. Kamēr neatnāk Godo, kas gatavs uzklausīt. Talantīgai teātra izrādei, par kādu aplūkojamo opusu noteikti uzskatu, ir spēja un priekšrocība, vēstot par vēsturi, emocionāli un saprotami cilvēku uzbilst, ietekmēt vai vismaz aizķert

Komentāri